VI. Esamības jēga
§ 4. Pirmā esamība un "analogia entis"
5. Radītāja attieksmes pret radību
salīdzinājums ar dievišķo Personu attieksmi citai pret citu
Šeit vajadzētu Radītāja attieksmi pret
radību salīdzināt ar Tēva attieksmi pret citām dievišķajām Personām. Atanāzija
ticības apliecība Dēlu nosauc par „dzemdinātu, ne radītu”. Viņš neienāk esamībā
– Viņš ir „vienlīdz mūžīgs ar Tēvu”. Ar Tēvu Viņam ir viena būtība un, tā kā Dievā
esamība un būtība sakrīt, arī viena esamība. Viņš nav daļējs attēls, bet gan pilnīgs.
Ir pieņemts Viņu saukt par Tēva „pilnīgo attēlu”. Turklāt jāņem vērā, ka arī šeit
„attēls” ir vēl viens tēlains izteiciens. Jo pat spoguļattēls, lai arī cik ļoti
tas ar savu esamību būtu saistīts ar atspoguļojamo priekšmetu, ir cits esošais
nekā šis priekšmets, bet Tēvs un Dēls ir viens, „viens Dievs un Kungs”. Vistuvāk tam, kas šeit ir izteikts ar vārdu „attēls”,
mēs nonākam, kad domājam, ka Dievs ir Gars.
Viņš neskata Sevi kādā citā, kas nav Viņš – kā gleznā vai spogulī –, bet gan
pats Sevī. Mūsu pašizziņa, kas ir tik nepilnīga un tik liels ir tās attālums no
dievišķās pašizziņas, ir atbilstošāks attēls. Mēs sevi garīgi redzam „attēlā”, kad
mūsu pašu būtība mums nostājas pretī citos cilvēkos. Šillera izteiciens: „Ja tu
vēlies sevi izzināt, tad skaties, kā to dara citi”[1] norāda
uz to, kāda nozīme pašizziņā ir šādai tēlainai uzlūkošanai. Bet mēs nevarētu
mūsu attēlu citos atrast, ja mēs paši par sevi nezinātu ar pirmatnējāku, netēlainu
izziņu: ar tādu „paš-apziņu”, nepastarpinātu savas patības un esamības izpratni,
kas pieder mūsu patībai un esamībai. Tā nav skaidra, saprotama un pilnīga
izziņa, bet gan tumšas, izplūdušas un bezveidīgas pēdas – visa tā pamatu pamats,
ko mēs par mums un mums līdzīgajiem dabīgā veidā zinām. Dieva zināšana par Sevi
ir pilnīgi skaidra, un visa Viņa bezgalīgā esamība ir nepārtraukta un patiesi visaptveroša.
Mums ar Viņu kopēja ir nepastarpinātība:
zināšana nav sasniedzama ar „līdzekli” (kāds ir katrs attēls), bet gan pieder
pie pašas esamības – pie garīgās esamības kā tādas. Tātad Dieva pilnīga
„attēla” dzemdināšana nav jaunas esamības ārpus dievišķās un otras dievišķās
būtnes radīšana, bet gan iekšēja, garīga vienas
esamības aptveršana (Umfassung). Pie tam lielākās grūtības ir domāt par šo
esamību kā otro Personu[2]. Vai pie personesamības kā tādas, pie Es-dzīves,
nepieder savas „patības” – paša Es – apzināšanās un vai netiek atcelta šī
personesamības būtība un dievišķās esamības vienība, ja pienāk klāt otrā (un
trešā) persona? Jau iepriekš kā atrisinājums tika piedāvāts, ka Personu
Trīsvienība pieder pie pašas dievišķās būtības. Bet kā mums tas jāsaprot pēc
visa, kas ir sacīts par dievišķo esamību? Galīgo personu gadījumā mēs viņu personesamību
varam saprast kā tās piepildījuma formu (= tukšo formu). Bet par Dievu mēs
teicām, ka Viņā forma un piepildījums ir tikpat nešķirams kā Kas un esamība un viss
cits, kas radībā mums stājas pretī atsevišķi. Tāpat acīmredzot nav arī
iespējams iebilst pret Trīs personām kā vienas būtības piepildījuma formu. Un kas top no „Es esmu” pilnīgās
vienības pie Trīs personām? Bet varbūt tieši šeit ir rodama pareizā pieeja.
Dievišķo Personu esamība ir pirmtēls visai personu esamībai. Bet galīgajam Es
pretī stāv Tu – kā cits Es, kā viņam līdzīgs, kā esošais, pie kura viņš var
vērsties, prasot sapratni un atbildi, un ar kuru viņš dzīvo „mēs” vienībā,
pamatojoties uz Es-esamības kopību. „Mēs” ir forma, kurā mēs piedzīvojam personu
vairākuma vienotību. Vienotība neatceļ personu daudzumu un dažādību. Dažādība
taču ir esamības dažādība, ko mēs
esam atzinuši kā piederīgu Es būtībai: būt iekļautam kādā augstākā vienībā
neizbeidz „monādisko” Es-dzīves noslēgtību. Tomēr tā ir arī būtības dažādība:
dabas kopība, kas ir Mēs-esamības pamats, atstāj „personīgai savdabībai” telpu, kuru Es nedala ne ar vienu. Par šādu
būtību dažādību pie dievišķajām Personām nevar būt ne runas. Dieva „personiskā īpatnība”
ir visaptveroša esamība, kas kā
visaptveroša ir vienīga un atšķirīga no visa galīgā. Te nepastāv pretstats
starp „vispārīgo” un „atsevišķo”, tāpat arī te nav atšķirības starp būtisko un
īsteno. Visa būtība visām trijām Personām ir kopīga. Tātad paliek vienīgi triju
Personu kā tādu dažādība: pilnīga Mēs vienotība, kādu nespēj sasniegt neviena
galīgo personu kopība. Un tomēr šajā vienībā ir šķīrums starp Es un Tu, bez kā
nav iespējams Mēs. Blakus dievišķā Vārda „Es esmu” atklāsmei Vecajā derībā rakstīts
radīšanas stāsta izteikums „Taisīsim cilvēku pēc mūsu tēla”[3], ko mūsu
teologi ir iztulkojuši kā pirmo norādi uz Trīsvienības noslēpumu, un rakstīti skaidrie
Pestītāja vārdi: „Es un Tēvs esam viens.”[4] Mēs kā
vienība no Es un Tu ir augstāka nekā Es vienība. Tā ir – savā vispilnīgākajā
nozīmē – mīlestības vienība. Mīlestība kā Jā-sacīšana labumam ir iespējama arī kā
Es patmīla. Bet mīlestība ir kas vairāk nekā šāda Jā-sacīšana, nekā „novērtējums”.
Tā ir sevis atdošana kādam Tu, un tās piepildījums – uz savstarpējās sevis
atdošanas pamata – vienotība. Tā kā Dievs ir mīlestība, dievišķajai esamībai
jābūt vairāku personu vienotībai un Viņa vārdam „Es esmu” jānozīmē tas pats,
kas „Es atdodu sevi pavisam Tev”, „esmu viens ar Tevi”, un tādēļ arī ar kādu
„ir Mēs”. Mīlestība kā iekšējā dievišķā dzīve nevar tikt aizstāta ar mīlestību
starp Dievu un radību, jo tā nekad nevar būt mīlestība tās augstākajā pilnībā
(arī ja ar to domā radībai sasniedzamo pilnību godībā). Augstākā mīlestība ir
savstarpējā mūžīgā mīlestība: Dievs mīl radību kopš mūžības, bet netiek tās
mīlēts kopš mūžības. Tā mīlestībai piemistu mainīgums un nepiepildāmība,
turklāt Dievs kļūtu atkarīgs no radības, ja dievišķā mīlestība būtu pakļauta
radībai. Mīlestība starp Dievu un radību vienmēr paliek nepilnīga, jo godības dzīves
pilnīgajā sevis atdošanā Dievs spēj radību uzņemt Sevī, bet neviens radījums –
arī visa radība kopā ne – nevar Dievu aptvert. Dieva iekšējā dzīve ir pilnīgi
brīva, no visa radītā neatkarīga, nemainīga, mūžīga dievišķo personu savstarpējā
mīlestība. Ko viņi cits citam dāvina, ir viena, mūžīga, bezgalīga būtība un
esamība, kas aptver katru un visas kopā. Tēvs dāvina to – kopš mūžības – Dēlam.
Viņam Dēlu dzemdinot un Tēvam ar Dēlu to viens otram dāvinot, no Viņiem kā
savstarpēja mīlestība un dāvana iziet Svētais Gars. Tādā veidā otrās un trešās
Personas esamība ir saņemoša un tomēr ne no jauna tapusi kā radītais: tā ir viena dievišķa esamība, kas vienlaikus
dod un saņem – došana un saņemšana pieder pie pašas dievišķās esamības. Pieeju
Trīsvienīgās esamības noslēpumam var meklēt arī no citas puses: Dieva esamība
ir dzīve, t.i., kustība ārup no savas
iekšienes, beigu beigās dzemdinoša esamība. Tā nav kustība esamībā iekšā, kā
tas ir pie pārejošā, radītā; nav arī kustība pāri sev kā laicīgā radīšanā, bet
gan mūžīga kustība sevī, mūžīga sevis smelšana no paša bezgalīgās esamības
dziļumiem kā dāvinoša mūžīgā Es atdošanās mūžīgajam Tu un atbilstoša mūžīga
sevis saņemšana un atdāvināšana. Un tāpēc, ka tas šajā došanā un saņemšanā vēlreiz
kopīgi no sevis izraisa mūžīgi izplūstošu dotā un saņemtā vienību – jo
augstākajai vienotībai jābūt auglīgai –, tādēļ iekšējās dievišķās dzīves aplis
noslēdzas trešajā Personā, kas ir Dāvana, Mīlestība un Dzīvība.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru