Edith Stein
Gesamtausgabe 11/12
Endliches und ewiges
Sein,
Herder, 2006
Eingefürt
und bearbeitet von Andresas Uwe Müller.
Andreass Uve Millers (Andreas
Uwe Müller)
Ievads
jaunajam “Galīgās un bezgalīgās esamības” izdevumam
“Galīgā un bezgalīgā esamība. Mēģinājums uzkāpt līdz esamības
jēgai” – tas ir Edītes Šteinas galvenais filozofiskais darbs. Arī viņa pati uz
to skatījās kā uz savu svarīgāko darbu, kā uz ilga darba rezultātu, pētot Kantu
un fenomenoloģiju (Huserls, Šēlers, Reinahs, Heidegers, Konrāde-Martiusa,
Herings, Geigers u.c.), filozofisko ontoloģiju un nozīmīgākos kristīgos
domātājus (kā Augustīns, Akvīnas Toms, Dunss Skots, Avilas Terēze, Jānis no
Krusta) un arī jaunsholastiku. Dodoties emigrācijā (uz Ehtu Nīderlandē,
31.12.1938.), “Galīgo un bezgalīgo esamību” viņa nosauca par atvadu dāvanu
Vācijai. Tā bija pēdējā paklanīšanās zemei, kuru viņa mīlēja, par kuras daļu
viņa sevi uzskatīja, kas bija viņas garīgā dzimtene un kuru viņa, tāpat kā
daudzi citi ar tādu pašu likteni, pēc nacionālsociālistu nākšanas pie varas bija
spiesta pamest, jo ebreju izcelsmes dēļ viņas dzīvība bija briesmās.
“Galīgās un
bezgalīgās esamības” uzrakstīšana.
Dažādu stadiju un
variantu pārskats
Ordenī viņai atļāva laikā no mūža solījumiem (21.04.1935.)
līdz viņas paredzētajai, tomēr nenotikušajai pārejai no Ķelnes uz jaundibināto
Karmelu Pavlovicā (netālu no viņas dzimtās Breslavas) veltīt tam, lai
sagatavotu drukāšanai darbu “Potence un akts”, kas sākotnēji bija domāts kā
habilitācijas darbs. Taču pēc pirmās caurskates, ko viņa sāka 1935. gada 20.
maijā un pabeidza jūlijā, Edīte Šteina bija pārliecināta, ka “daudz no šī darba
pāri nepaliks”. Viņa sāka to pārstrādāt un cauri laikabiedru tomistu pētījumiem
(M. Grabmans, Ž. Maritēns u.c.) un fenomenoloģisko skolu, kurā bija
notikusi viņas filozofes izglītošanās, galveno akcentu no Akvīnas Toma domas
centrālajiem jēdzieniem “akts un potence”, ar ko E.Š. nodarbojās pēc savas
iestāšanās katoļu Baznīcā, pārcēla uz “jautājumu par esamību”.
Jautājums par esamību, kas ietver sevī jautājumus par
cilvēka būtību un viņa personas cieņu, jēgas jautājumu vispār, meklējot cilvēku
līdzāspastāvēšanas pamatnormas, savstarpējo teorijas un prakses, dabas un gara
sakarību, kļūst aktuāls un dzīvei svarīgs tieši laikā, kad pastiprināti zūd
orientieri, kad notiek strīdi par cilvēciskās dzīves sākumu un beigām un nav
izbeigusies cīņa starp kultūrām, reliģijām un pasaules uzskatiem. Nav iespējams
noliegt, ka teorētiskā un dažreiz, šķiet, ļoti akadēmiskā analīze “Galīgajā un
bezgalīgajā esamībā” ir ar augstu praktisku nozīmi.
Nepārprotami filozofiskais nodoms darbam, kura iemiesošanās-kristīgo
nokrāsu ieskandina jau apakšvirsraksts (“Uzkāpšana līdz esamības jēgai”, t.i.,
Cilvēktapušā Vārda jēgas, patiesības un dzīves pilnībai), nezaudē savu
aktualitāti arī laikā, kad patiesības relativitāte tiek pārstāvēta zem
hermeneitikas jeb postmodernisma vājā saprāta karoga (im Zeichen der schwachen
Vernunft), bet vienlaikus arī modernās sabiedrības plurālisma klātbūtnē. Jo
tas, kurš pēc tā sauktā “lingvistiskā pagrieziena” pārstāv patiesības
vēsturisko relatīvismu, nevarēs izvairīties no jautājumiem par šīs pretenzijas
uz patiesību derīgumu un pamatotību.
Saglabājies “Galīgās un bezgalīgās esamības” rokraksts tapis,
ļoti iespējams, starp 1935. gada jūliju un 1937. gada janvāri. Priekšvārds datēts
ar 1936. gada 1. septembri, taču no rakstiskajām piezīmēm secināms, ka abi
pielikumi iesākti tikai pēc tam. Līdz 1937. gada janvārim turpinājās satura
korekcijas un uzlabojumi, kuri līdz šim nav bijuši pētīti.
Iespējams, 1937. gada pirmajā pusē (nezināma cilvēka) ar
rakstāmmašīnu pārrakstītais, līdz šodienai nesaglabājies eksemplārs cauri
vairākām starpstacijām 1938. gada vasarā sasniedza “Borgmeijera” izdevniecību Breslavā.
Saglabājušies vairāki manuskriptā ievietoti, ar rakstāmmašīnu uzdrukāti teksta
fragmenti, kas norāda uz intensīvu pārstrādi.
Tā kā “Borgmeijers” atšķirībā no citām izdevniecībām
nebažījās par to, ka Reiha Rakstu kamera saskaņā ar “Nirnbergas rasu likumu”
ebrejietei publicēties varētu aizliegt, ar Edīti Šteinu tika noslēgts līgums
(1938. g. 22. jūlijā). Tomēr tekstu pretēji Edītes Šteinas iecerei tehnisku
iemeslu dēļ vajadzēja sadalīt divos sējumos. Pirmās daļas salikšana (korektūras
novilkums, I–V nodaļa) sākās 1938. gada augustā. Otrās daļas salikšana un
pirmās daļas aplaušana notika vienlaicīgi; aplauzumi, kas beidzās ar piekto
nodaļu, tāpat kā otrās daļas (VI–VIII nodaļa) korektūras novilkums un abi
pielikumi bija gatavi 1938. gada beigās. Pēc tam “Borgmeijera” izdevniecība
drukāšanu pārtrauca, jo pēc Kristāla nakts (11.11.1938.) notikumiem un Edītes
Šteinas emigrācijas vairs neuzdrošinājās publicēt ebreju autores darbu. Neveiksmīgs
bija arī mēģinājums Nīderlandē vai Beļģijā atrast izdevniecību, kurai būtu
drosme 60 sagatavotās iespiedloksnes (3000 kg svina!) tomēr iespiest. Ne
Malvīne Huserla – Edmunds Huserls 1938. g. jau bija miris –, ne Leo van Breda
(Lēvene), kam Edīte Šteina lūdza padomu, nespēja viņai palīdzēt. Arī lūgums Janam
Notam 1940. gada septembrī nelīdzēja, jo īsi pēc tam vācu karaspēks okupēja
Nīderlandi. Tādējādi “Galīgā un bezgalīgā esamība” netika izdota Edītes Šteinas
dzīves laikā.
Tā kā Edīte Šteina kopā ar jauno filozofijas studentu
Valteru Varnahu (1910–2000) saņemtās loksnes ātri izkoriģēja, viņa varēja savā
emigrācijā uz Ehtu paņemt līdzi “pilnībā pabeigtu un koriģētu eksemplāru” (sal.
ESGA 3, Nr. 581; 592: vēstules Varnaham 16.12.1938. un 14.01.1939.). Šis
eksemplārs 1941. gadā nonāca Kēnigšteinā (Königstein, Taunus) caur Frankfurti
un pēc kara 1947. gadā – atpakaļ Ķelnē, tādējādi manuskripts, koriģētās darba
loksnes un satura rādītājs mašīnrakstā ir saglabājies līdz mūsdienām. Edītes
Šteinas 1939. gadā uzsāktais Indekss palika nepabeigts un nav saglabājies.
Pirmizdevums un
jaunizdevums
Edīte Šteina, kuru 1942. gada augusta sākumā nogalināja
Aušvicā, sava galvenā filozofiskā darba izdošanu vairs nepiedzīvoja. Taču jau
1947. gadā Romaeus Leuven (1911–1974)
un Lucy Gelber (1904–1996) sāka pētīt
un apkopot minētos manuskriptus, kas bija sagatavoti drukāšanai un šobrīd
atrodas Edītes Šteinas arhīvā Ķelnē, kā arī internacionālajā Edītes Šteinas
arhīvā Vircburgā. Uz šiem manuskriptiem balstās arī šis ESGA (kopotajos rakstos)
iekļautais “Galīgās un bezgalīgās esamības” jaunizdevums.
(Izlaižu daļu teksta.
Te stāstīts, kā
pirmajā izdevumā 1950. gadā esot izdarīti daudzi labojumi. Šajā jaunajā
izdevumā publicēts patiešām autores iecerētais variants, bez iejaukšanās.
Edīte Šteina, tāpat kā
Huserls, lietojusi pasvītrojumus un izsaukuma zīmes. Pasvītrojumi šai izdevumā kursīvā.)
Satura pamatlīnijas
“Galīgajā un bezgalīgajā esamībā” E. Šteina mēģina
samierināt vairāk nekā divtūkstoš gadus senus rietumu, jūdiski-kristīgās
domāšanas un atklāsmes stāstus par Dieva un patiesības meklēšanu ar modernā
laikmeta domas iespējām (īpaši fenomenoloģiju). Pamatojoties uz personīgai
domāšanai un kontemplācijai atvērtu fenomenoloģiju, viņa pirmām kārtām vēlējās
apvienot trīs lielus strāvojumus: rietumzemju metafiziku, kas taujā pēc
esamības jēgas, t.i., pēc visa, kas ir, visciešākā savstarpējā sakara un
vienotības (ontoloģija); jauno laiku filozofiju, kurā esamība tiek uzlūkota
vienīgi ar (paš-)apzināšanās metodi; un jūdiski-kristīgo domāšanu, kas visu
esošo uztver kā radītu. Savu pienesumu E.Š. saskata tulkojamības līdzekļa, t.i.,
tādas valodas meklēšanā, kurā [šie strāvojumi] varētu saprasties. “Galīgā un
bezgalīgā esamība”, pēc E.Š. teiktā, nav izstrādāta “filozofijas sistēma”, bet
gan “mācības par esamību pamatlīnijas”, ko “rakstījusi skolniece citiem
skolēniem” (“von einer Lernenden für Mitlernende geschrieben”). Izejot no “tīrā
Es”, viņa vēlas parādīt, ka personas “Es esmu” savu pilnību, īsto jēgu un
pamatu rod vienīgi Mūžīgā “Es esmu”.
Darbs sadalīts astoņās nodaļās, kurām seko divi garāki
pielikumi. Tematiski “Galīgā un bezgalīgā esamība” dalās divās lielās daļās (I–VI,
VII–VIII nodaļa).
Ievaddaļā (I nodaļa) skaidrots esamības jēgas pamatjautājums.
Īsumā izklāstīts nodoms. Darba mērķis ir caur “esošā objektīvu izpēti virzīties
uz esamības jēgu”, atklājot “esamības radniecības” (analogia entis) pamatlikumu, kas visu esošo – Dievu, pasauli,
cilvēku – savstarpēji vieno un parāda esošā izzināmību[S1] .
“Tradicionālā analogia entis jēdziena
fenomenoloģiski pamatotajā, jaunajā, metafiziskajā skaidrojumā tiks
fenomenoloģiski un ontoloģiski izpētīta šī saistība, izejot no galīgās un
uzkāpjot līdz bezgalīgajai esamībai.”
Turpmākās četras nodaļas (II–V) mēģina no trim pusēm tuvoties
domāšanas robežkoncepcijai (Grenzbegriff), t.i., atvērt prātu bezgalīgas,
piepildītas, vienkāršas un tīras esamības idejai.
Sākumpunkts ir izvērstā potences un akta problemātika (II
nod.), kuras pamatā ir Akvīnas Toma “De ente et essentia”. Galīgā esamība kā
attīstībā esoša vai nu potenciāla, vai momentāni aktuāla esamība atklāj actus essendi ideju, jebkurā aspektā
aktuālu esamību kā domāšanas robežkoncepciju (Grenzbegriff). Tad šo pieeju
mūžīgajam papildina būtiskas un reālas esamības (III nod.) analīze. Tam
jāparāda, ka viss, kas ir, atsevišķi
prāta veidojumi (Sinngebilde), norāda uz “esamības maksimumu”, kas ir visas piepildītās jēgas (Sinnfülle) izcelsme un iemiesojums
(Inbegriff). Šim mērķim tuvojas sekojošā ārkārtīgi kompleksā un plašā analīze,
kas kopā ar Aristoteli esošo saprot kā matērijas un formas salikumu un prasa
pēc galējā nesēja, visu salikto substaču nesošas un sasaistošas vienības,
vienkāršas substances (IV nod.). Visbeidzot caur esošā formālās struktūras
izpēti, kā viņš atklāj mācībā par transcendentālijām, tiek parādīts, ka viss
esošais arvien tiek pakļauts izzinošam garam, kas “esošā priekšstatam” pievieno
arī pilnības – patiesā, labā, skaistā – piešķiršanas (“des
Vollkommenheitgebenden”) uzdevumu (V nod.), kas norāda uz tā dievišķo izcelsmi.
VI nodaļā izstrādātās analīzes tiek apkopotas un mēģināts “noteikt visas
(galīgās) esamības kopīgo jēgu”.
Abas noslēdzošās nodaļas papildina un pabeidz šos
secinājumus, apspriežot atklāsmes teorijas pamatjautājumus par to, kā
bezgalīgais parāda sevi galīgajā vai parādās pats par sevi (VII nod.) un kā
Dieva vienība un individuālas cilvēciskās būtnes unikalitāte var saskaņoties,
nesamazinot vienu no pusēm (VIII nod.).
Pēc šīm astoņām nodaļām seko divi lielāki pielikumi, kas
aplūko esamības jēgas skaidrojuma līdzību un atšķirības, salīdzinot “Galīgo un
bezgalīgo esamību” ar Martina Heidegera eksistencfilozofiju (I pielikums), kā
arī Edītes Šteinas un Avilas Terēzes dvēseles koncepcijas (II pielikums). Pirmais
pielikums uzrakstīts, kā E.Š. pati “Esamības” ievadā raksta, pēc šī darba
pabeigšanas. Tas pats varētu attiekties arī uz pielikumu “Dvēseles pils” [II
pielikums].
Faktiskā diskusija ar Heidegeru, kuru E.Š. personīgi pazina
kopš 1916. gada, bija nobriedusi jau pirms darba “Galīgā un bezgalīgā esamība” uzrakstīšanas.
E.Š., pēc pašas teiktā, [Heidegera] “Esamību un laiku” (“Sein und Zeit”, 1927)
bija lasījusi “drīz pēc tā iznākšanas un guvusi spēcīgu iespaidu”. Viņa jau
iepriekš bija uzmanīgi sekojusi Heidegera attīstībai, viņa faktiskajai līdzībai
ar Huserlu, bet – varbūt sākotnēji vairāk nekā Huserls pats – ievērojusi arī abu
nevienprātību “izšķirīgos punktos” un vēlāk to arī rakstiski piefiksējusi[S2] .
Heidegers savukārt bija izlasījis “Potences un akta” manuskriptu, kuru E.Š.
1931. gada vasaras beigās bija pabeigusi savai iespējamai habilitācijai
Freiburgā, un 1931. gada Ziemassvētkos, kā liecina pati E.Š., “rosinošā un
auglīgā veidā” pie sevis mājās ar viņu par to diskutējis. Pirmo
uzmanīgi-atklāto Heidegera vērtējumu E.Š. uzsāk savā dzīves laikā nepublicētajā
manuskriptā “Fenomenoloģijas pasaules uzskata nozīme” (“Die weltanschauliche
Bedeutung der Phänomenologie”, 1932), kurā izstrādā Heidegera fundamentālontoloģijas
atšķirību jautājumā par Dievu. Tur viņa nonāk pie secinājuma: “Pie Heidegera
jūtos kārdināta ieskicēt viņa pasaules skatījumu. Esamības centrālais jautājums,
uzsvars uz rūpēm kā tai būtiski piederīgām, nāvi un neesamību, kā arī daži
ekstrēmi formulējumi norāda uz bezdievīgu, pat nihilistisku pasaules redzējumu.”
Šis iespaids pastiprinājās arī 1933. gada sākumā iznākušajā Hedvigas
Konrādes-Martiusas pārspriedumos par “Esamību un laiku”.
___
(Izlaižu mazu
gabaliņu, kur vēl stāstīts par polemiku ar Heidegeru. Turpinājumā: par otru
pielikumu – par Avilas Terēzi un “Iekšējo pili”.)
Otrā pielikuma centrā ir Avilas Terēzes “dvēseles pils”
koncepcija. Šteina atklāj ne tikai Avilas Terēzes cilvēka patības diferencēto analīzi,
bet arī koncepciju, kas ved pie reliģiskiem (arī ontoloģiskiem) jautājumiem un
mistikas. Terēze, pēc E.Š. domām, stāsta vispirms par pašizziņu, kas cilvēkam
atveras caur lūgšanu. “Viņa bija tālu no tā, lai apsvērtu, ka dvēseles uzbūvei
būtu vēl kāda jēga bez tā, ka viņā mājo Dievs.” Atšķirībā no Terēzes E.Š. vēlas
dvēseles jēdzienu kopumā atklāt filozofiski (no jauna[S3] )
un atšķirību starp dvēseli un garu izstrādāt spēcīgāk, “pēc kā dvēsele ir
paslēpta, neizveidota, gars – brīvi izplūstošs, atklāta dzīve”.
(Turpinājums sekos)
[S1]“Esošā izzināmību”
(autora
zemsvītras piezīme):
“Par spīti “ontiskajai atbilstībai”, Dieva izziņa ir
visnotaļ aprobežota, kā tas tiks parādīts, jo “starp Radītāju un radību nevar
atklāt tik lielu līdzību, ka starp tiem nevarētu atklāt vēl lielāku atšķirību.”
(DH 806).”
(DH ir Denziger/Hünermann
„Kompendium der Glaubensbekenntnisse und kirchlichen Lehrentscheidungen“)
[S2]“Huserla
un Heidegera atšķirības” (“Gegensatz von Husserl und Heidegger”). ESW VI, 1962,
11. (autora zemsvītras piezīme)
[S3]Viņas
kritika jo īpaši vēršas pret dabaszinātniski orientētas psiholoģijas mēģinājumu
“visas dvēseliskās kustības salikt kopā no vienkāršām maņām kā telpiskas un
materiālas lietas no atomiem”.
