Edīte Šteina "Galīgā un bezgalīgā esamība"

No nodaļas “Debesu garu valstība un viņu starpniecība”

(Sākumu izlaižu.)

Debesu gari ir atvērti uz Dievu un spējīgi uzņemt Viņa dzīvi. Viņi ir atvērti cits citam – augstākie dalās ar zemākajiem.

Vai arī cilvēku sabiedrībai ir pieeja šādai dzīves savstarpējai dāvināšanai? Cilvēciskā saskarsme notiek, iekšējos pārdzīvojumus izsakot ar ķermeni (runājot vai citādi izpaužot, apzināti vai ne). Ķermeniskā izpausme ir vārti, kas ved uz iekšējo pasauli un padara iespējamu garīgo saskarsmi un vienotību (līdz zināmai robežai).

Mācoties skolēns uzņem ne tikai to, ko skolotājs pasaka vārdos neatkarīgi no runātāja personiskās dzīves. Vārdi, balss tonis, mīmika, īsi sakot, tas, ko saucam par “iespaidu”, ļauj skolēnam ienākt šajā personiskajā dzīvē, līdz šim nepazīstamajā garīgajā pasaulē, viņš dzīvo līdzi svešai dzīvei, ir ar to piepildīts un formēts, tas atkarībā no uzņemtspējas un vēlmes kļūst par paša garīgo esamību. Tas var notikt dažādos veidos un ar dažādu iedarbību.

Patstāvīgs, drosmīgs un zinātkārs gars būs kā iekarotājs attiecībā pret citiem cilvēkiem. Viņš mēģinās citu garīgo pasauli iekarot, lai uzņemtu to, kas ir saskaņā ar viņu, un no tā augtu. Viņš turēsies tālu no tā, kas viņam neatbilst. Vājš, mazaktīvs gars negribot var tikt stiprākas dzīves aizrauts un pievarēts. Viņš var būt vienkārši nests, bez patstāvības, vai arī tik apspiests, ka nav spējīgs vairs pats uz savu dzīvi. Protams, uzņemšanas veids un apjoms atkarīgs ne tikai no saņēmēja, bet arī devēja: vai viņš ar savām zināšanām, personīgo viedokli, spēku un īpašībām dalās neierobežoti vai atturīgi, arī no tā, vai dalīšanās ir valdonīga vai kalpojoša. Abos gadījumos tā ir sevis atvēršana vai aizvēršana, kas ir brīvības jautājums. Mēs neesam neaizsargāts laupījums no ārpuses nākošām iedvesmām, kas iedarbojas uz mums, tāpat arī neesam neaizsargāti pret to, kas dzīvo mūsos. Garīgās bagātības un personiskās dzīves dāvāšana vai saņemšana ir mūsu brīvības ziņā. Tā visa auglis ir garīga norise: garīgā izaugsme un formācija, garīgās kopienas veidošanās.

No minētā izriet secinājums, ka pastāv tāda garīgā komunikācija un kopienas dzīve, kas nav saistīta ar ķermenisku izteiksmi. Saprotam, ka tīrajiem gariem, lai dalītos un saņemtu, pietiek ar brīvu atvēršanos. Tādējādi varam viegli iedomāties tādu garīgās kopienas dzīvi, kas ir brīva no izkropļojumiem, kuri tik ļoti apgrūtina cilvēcisko sadzīvi. Cilvēka izteiksmes  spēju nepilnības pamatā varētu būt nespēja ar ķermeni atbilstošā veidā izpausties un arī nespēja to saprast. Cilvēku starpā pastāv arī garīga nesaprašanās, kura sakņojas gribā. Eņģeļiem nepastāv nepareiza sevis izcelšana, saņemtās žēlastības skaudīga paturēšana sev, tāpat arī žēlastības bagātību nepieņemšana. Viņi dalās bez nenovīdības un, ja nedaudz atturas, tad vienīgi vājāko garu dēļ, kuri visu pilnību nespēj uzņemt. Debesu garu valsts ir pabeigta, katrs tās loceklis atrodas īstajā vietā un neilgojas pēc citas, katrs ir pasargāts, netraucēti atvēries un auglīgs, piepildīts no Mīlestības pirmavota un dod tālāk sev uzticētajā darbības laukā.

Kāda ir eņģeļu vidutāju loma? Vai tiešām zemākajiem gariem visas žēlastības ir jāsaņem no augstākajiem un cilvēkiem – no eņģeļiem? Vai pastāv nepastarpināta pieeja Dievam? Pilnīgi droši, ka Dievam nav nepieciešama šāda starpniecība. Katru radījumu Viņš tur Savā rokā un uz katru spēj nepastarpināti iedarboties. Viņš neizslēdz Sevi, kad dara Savus “pirmdzimtos dēlus” par līdzstrādniekiem. Visā radības darbībā Viņš ir klātesošs. Kaut arī miljoniem eņģeļu būtu par starpniekiem starp mums un Dievu, tas nešķirtu un neattālinātu mūs no Dieva, jo Viņš taču pašā pēdējā starpniekā būtu pats mums dzīvā tuvumā.

Mēs neapgalvojam, ka šāda starpniecība pastāv kā fakts. Runa ir par tādas iespējamību, un man tā šķiet nenoliedzama.

Mīlestības dziļākā būtība ir dāvināšana. Dievs, kas ir Mīlestība, dāvina Sevi radībai, kuru ir radījis mīlestībai. Kādēļ gan gariem, kas stāv Viņam vistuvāk, nevarētu būt privilēģija piedalīties un palīdzēt nodot tālāk visas Viņa dāvanas? Tieši tā arī veidojas mīlestības valstība, kurā visi ir viens, Dievs ar katru radījumu, kuram Viņš sevi dāvā un kas Viņam atdodas, un radījumi savā starpā, piedaloties nonākošajā Dieva mīlestībā un savstarpējā līdzdalībā mīlot Dievu.

 

 

·       īsumā:

Debesu gari ir atvērti uz Dievu un spējīgi uzņemt Viņa dzīvi. Viņi ir atvērti cits citam – augstākie dalās ar zemākajiem.

 

·       Edīte Š. uzdod jautājumu, vai arī cilvēku starpā iespējamas šādas attiecības. Viņa neatbild – jā vai nē, bet apraksta, kā tas notiek pie cilvēkiem.

 

·       Cilvēciskā saskarsme notiek, iekšējos pārdzīvojumus izsakot ar ķermeni. Tie ir vārti uz iekšējo pasauli.

 

·       Mācoties skolēns uzņem ne tikai skolotāja vārdus, bet arī viņa personību, ienāk līdz šim nepazītā garīgajā pasaulē. Pieņem par savu un formējas.

 

·       Divu veidu gari – patstāvīgs, drosmīgs un zinātkārs gars būs kā iekarotājs (labā nozīmē) attiecībā pret citiem cilvēkiem. Vājš, neaktīvs gars negribot var tikt nests, nav spējīgs pats uz savu dzīvi.

 

·       Uzņemšanas veids un apjoms atkarīgs arī no devēja – dalās neierobežoti vai ne, valdonīgi vai kalpojoši. Abos gadījumos sevis dāvāšana ir brīvības jautājums. Mēs neesam neaizsargāts laupījums. (Vājais gars laikam gan ir – S.V.).

 

·       Dāvāšana vai saņemšana ir mūsu brīvības ziņā.

 

·       Secinājums: lai gan cilvēcisko saskarsmi ierobežo ķermeniskā izteiksme, jo rodas pārpratumi, tomēr gars ir brīvs un spēj uzņemt to, ko vēlas, un neuzņemt to, ko nevēlas.

 

·       Pārejam no cilvēkiem pie eņģeļiem. Edīte Š.: no minētā secinām, ka pastāv tāda garīgā komunikācija un kopienas dzīve, kas nav saistīta ar ķermenisku izteiksmi.

 

·       Eņģeliskā pasaule.

 

·       Kāda ir eņģeļu vidutāju loma?

Kaut arī miljoniem eņģeļu būtu par starpniekiem starp mums un Dievu, tas nešķirtu un neattālinātu mūs no Dieva, jo Viņš taču pašā pēdējā starpniekā būtu pats mums dzīvā tuvumā.

·       Mīlestības valstība, kurā visi ir viens – Dievs ar katru radījumu un radījumi savā starpā.