VII. Trīsvienības attēls radībā.
§ 9. Dieva attēls cilvēkā.
4. Dvēseles iekšiene.
Lai iegūtu skaidrību par cilvēka
dvēseles dziļumiem, liela nozīme ir cilvēka dvēseles savdabības pareizai izpratnei.
Atziņas spēki kalpo dvēseles pils ārējo lietu pārzināšanai; tie laiž iekšā ārpasaules
lietas vai pat pievelk tās: maņas ir ieejas vārti „redzamajām” lietām; prāts
iekarojot iespiežas telpiskajā tālumā, kas atrodas aiz redzamības loka, un to
lietu „iekšienē”, kuras ar maņām neuztver, bet ir pieejamas skatam ārā.
Jutekliskā uztvere kā prāta atziņa ir ilgāku vai mazāk ilgušu pārdzīvojumu
kopums. Tie pāriet un atstāj vietu jaunām dzīves kustībām. Taču līdz ar izskaņu
to saturs nepazūd. Reiz uzņemtais iekšienē tiek saglabāts – ilgākam vai ne tik
ilgam laikam, varbūt arī uz visiem laikiem. Pirmais iekšējās uzņemšanas un
saglabāšanas veids ir atmiņa[1].
Dvēselei nezūd tas, kas izgaist no apziņas; viņa to saglabā un pie izdevības
izvelk atkal „dienasgaismā”: dažreiz atmiņu formā, kurā „atkal kļūst dzīvs”
viss iepriekš piedzīvotais, dažreiz kā tās pastāvīgi pieaugošā zināšanu un
pieredzes krājuma daļiņa, kļuvusi brīva no apstākļiem, kādos sākotnēji tika
iegūta, piemēram, kā tēze, kas tiek lietota par pierādījumu, vai vispārēja
dzīves vadlīnija kā palīdzība brīdī, kad par kaut ko jāizšķiras. Tas, cik ilgi
kaut kas atmiņā tiek saglabāts, atkarīgs ne tikai, bet tomēr lielā mērā, no tā,
cik dziļi tas ir iespiedies. Un tādēļ noteicošs ir uzņemtā dziļums. Saprāta
darbībai zināmā mērā jāignorē apstākļi, it kā tie būtu kaut kas relatīvi paviršs.
Šāds nievājošs vērtējums radies kā atbilde „apgaismes” laikmetam ar tā
vienpusējo prāta pārvērtēšanu[2].
Tam šķiet, ka tiešām ir iespējama saprātīga darbība, kas dvēseles dziļumus
atstāj neskartus. Taču šāda virspusība nav pamatota saprāta dabā, drīzāk tur tā
spēks neattīstās pilnīgi. Var būt, ka divi cilvēki kopā dzird vienu ziņu un
skaidri ar prātu apzinās tās saturu, piemēram, paziņojumu par serbu
troņmantnieka slepkavību 1914. gada vasarā. Viens „vairs par to nedomā”,
mierīgi dodas tālāk un pēc dažām minūtēm jau atkal ir aizņemts ar saviem
vasaras ceļojuma plāniem. Otrs ir dziļi satriekts, garā viņš jau redz Eiropā izceļamies
lielu karu, pats sevi viņš skata izrautu no ierastā dzīves ritma un iepītu
lielajā notikumā. Viņš no šīs domas vairs nevar atkratīties un dzīvo, vairs tikai
drudžaini gaidot turpmākos notikumus. Ziņa ir iespiedusies dziļi viņā. Sapratne
notiek no šiem dziļumiem, un, tā kā pilnais gara spēks dzīvo šeit, izpratne
iespiežas notikuma sakarībās, tā nopietnajās sekās[3].
Tā ir domāšana, kurā piedalās „viss cilvēks”. Tas redzami ietekmē ārieni. Tas
iedarbojas uz miesas orgāniem: sirdsdarbību un elpošanu, uz gulēšanu un ēšanu. Tā
ir „domāšana ar sirdi”. Sirds ir
patiesais dzīves centrs. Mēs ar to
apzīmējam orgānu, ar kura darbību ir saistīta ķermeņa dzīve. Taču tāpat mēs ar
to saprotam dvēseles iekšieni, acīmredzot tāpēc, ka sirds ir visciešāk saistīta
ar to, kas norisinās dvēseles dziļumos, jo sakars starp miesu un dvēseli nekur
nav tik jūtams kā šeit.
„Dziļumos” dvēseles
būtība ir atvērta uz iekšpusi. Ja „Es” dzīvo šeit – savas esamības pamatā, kur tas ir savās
īstajās mājās un ir piederīgs –, tad tas jūt kaut ko no savas esamības jēgas
un savus spēkus, sakopotus pirms to dalīšanās atsevišķos spēkos. Un ja tas
dzīvo no šejienes, tad tas dzīvo pilnu
dzīvi un sasniedz savas esamības kalngalu. Tas, kas tiek uzņemts no ārpuses un
kas nokļūst līdz šejienei, nepaliek tikai atmiņā, bet var pāriet „miesā un
asinīs”[4].
Tādējādi tas var kļūt par dzīvinošu spēka avotu dvēselē. Tomēr ir arī
iespējams, ka iekļūst kas svešs tās būtībai, kas vājina dvēseles dzīvi un kļūst
tai par nāves briesmām, ja tā nesaņem kopā visus spēkus un to neizgrūž ārā.
Tā iekšējā apstrāde, kas iekļuvis
dvēseles dziļumos, nenotiek vienā acumirklī, bet gan aizņem ilgāku vai īsāku
laika sprīdi – dažos gadījumos tas var vilkties ļoti ilgu laiku. Ar iekšējo
apstrādi parasti ir saistīta kāda uz āru vērsta viedokļa paušana, varbūt arī
rīcība. Ziņa, kas iekļūst dziļumos, tur atrod priekšā jau zināmu stāvokli, ko
dvēsele jūt kā noskaņojumu. Iekļuvušais
var šajā stāvoklī ieviest izmaiņas; dvēsele jūtas savā esamībā apdraudēta un
atbild ar šausmām un bailēm. Tas ir izmainīts iekšējais stāvoklis. Pirms tam
viņa „sevī” bija mierā un līdzsvarā, tagad tur valda nemiers un uzbudinājums, un virzība uz ārieni: pret to, kas tai draud. Sākumā tā ir vēl tikai dvēseles
iekšējā norise un neapzināta „atbilde”. Bet var arī iznākt brīva rīcība un
pēdīgi arī darbība, kas iejaucas ārējā pasaulē. Dziļumos iekļuvušais vienmēr ir
aicinājums personai. Aicinājums prātam kā spēkam garīgi „sadzirdēt”, tas
ir, saprast, kas ar viņu noticis. Un
tas ir aicinājums pārdomām, tātad jēgas
meklēšanai tam, kas dvēselei tuvojies. Aicinājums brīvībai – jau saprātīga jēgas meklēšana ir brīva darbība. Bez tam
vēl no viņas ir pieprasīta šai jēgai atbilstoša izturēšanās. Ja kāds, iegrimis
darbā, atklāj, ka māja ir aizdegusies, tam jāpārtrauc darbs un jāsāk dzēst.
Neprātīgi būtu turpināt darbu, kā arī „stīvam no bailēm” vispār neko nedarīt.
Personīgi-garīgā dvēseles dzīve ir iekļauta lielā kontekstā, kas vienlaikus ir
arī darbības konteksts – katra saprasta jēga prasa tai atbilstošu izturēšanos
un tai tūlīt parādās spēks, kas mudina to veikt. Mums ir pieņemts saukt par motivāciju[5] šo
dvēseles „iekustināšanu” ar un uz jēgas un spēka pilnu izturēšanos.
Šeit no jauna parādās tas, ka garīgajā dzīvē jēga un spēks ir saistīti. Tāpat
kļūst skaidrs, ka nav runa par elementārām norisēm, bet gan par aicinājumu un atbildi. Persona netiek „piespiesta”– iesākumā viņa var tikt
ierosināta uz neapzinātu atbildi, bet viņai nevajag un nav jāļauj sevi
vienkārši „dzīt” tālāk, bet gan brīvi jāveido savs viedoklis – jāapspiež vai
jāatdodas tam, kas ir ienācis –, tai jālieto savs saprāts, jānoskaidro savs stāvoklis,
jāsaprot, kā jāizturas, un brīvi jāpieliek spēks vajadzīgajā virzienā.
Personiskais Es dvēseles dziļumos ir
savās īstajās mājās. Ja tas dzīvo
šeit, tad viņa rīcībā ir visi dvēseles spēki un viņš var tos brīvi lietot. Tad
arī viņš atrodas vistuvāk visa notiekošā jēgai, ir atvērts ienākošajām
prasībām, un vislabāk spējīgs novērtēt to nozīmi un svarīgumu. Taču ir maz
cilvēku, kas dzīvo tik „sakopoti”. Lielākajai daļai Es atrašanās vieta ir daudz
tuvāk virspusei, tomēr „ar lieliem notikumiem” negaidot tas tiek satricināts un
ievilkts dziļumā, meklē notiekošajam atbilstošu izturēšanos, bet pēc garākas
vai īsākas uzturēšanās tomēr atkal atgriežas virspusē. Bieži daudzmaz pienācīgi
„nokārtot” to, kas iespiežas iekšienē, var arī no virspusējas vai ne tik dziļas
vietas. Nav nepieciešama vislielākā iedziļināšanās, lai kādas lietas saprastu,
un nav arī vajadzība uz to atbildēt, pieliekot visus dvēseles spēkus. Taču tas,
kas sakopoti dzīvo savas dvēseles dziļumos, arī „mazas lietas” redz lielās
kopsakarībās: tikai tāds spēj to svarīgumu, vislabāk apsvēris, pareizi novērtēt
un atbilstoši regulēt savu izturēšanos. Tikai viņa dvēsele ir ceļā uz vispilnīgāko
formēšanu un esamības pilnību. Dziļums paliek neizveidots tam, kas gadījuma pēc
atgriežas dvēseles dziļumos, lai tad atkal uzturētos virspusē, un formējošais
spēks tuvāk ārpusei esošajiem slāņiem arī nevar attīstīties. Un varētu būt
cilvēki, kas vispār nekad nav sasnieguši savu lielāko dziļumu un tādēļ ne tikai
nekad nesasniegs savas esamības pilnību, dvēseles izveidošanu, kā to nosaka tās
daba, bet arī ne reizes nesasniegs pirmo „pagaidu” piederēšanu sev, kas ir
priekšnoteikums pilnīgai sevis iegūšanai un ir sasniedzama jau ar īslaicīgu
uzturēšanos dziļumā: ar tādu – vismaz tumši nojaušamu – zināšanu par savas esamības
jēgu un par spēku, kas izstrādājas mērķa sasniegšanai, tāpat kā zināšanu par
pienākumu to darīt. Šāda zināšana radikālu dzīves notikumu gadījumā „apgaismo”
dziļumus. Bet to var sniegt arī saprātīga pamācība (pirmām kārtām ticības
mācība, kas attēlo cilvēka dvēseli šajā nozīmē). Abi ceļi ir aicinājums
dvēselei „iegriezties sevī” un no dziļumiem ķerties klāt savai dzīvei.
Visdziļākais dvēselē ir tas
„garīgākais” viņā. Kaut arī iespaidi caur sajūtām nonāk līdz šejienei un kaut
arī tas, kas šeit notiek, iedarbojas līdz pat miesas formēšanai, tomēr mums ir
darīšana ar esamību, kas ir atraisīta no jebkādas juteklības un miesīguma: mēs
varam iedomāties tādu dvēseles „iekšējo dzīvi”, kas turpina pastāvēt, tai
šķiroties no miesas un visu sajūtamo iespaidu izzušanas. Tāda ir iedomājama
dvēseles dzīve pēc nāves un pirms miesas augšāmcelšanās. Viņa dzīvo – pēc
mistiķu liecībām – tādā ekstātiskā stāvoklī, kurā tā ir „aizrauta”, jutekļi – bez
ārējo iespaidu uztveres, miesa kā mirusi, bet gars kontemplācijā sasniedz
vislielāko dzīvīgumu, esamības piepildījumu.
No iekšienes arī izstrāvo personiskā
būtība, notiek neapzināta garīga iziešana no sevis. Jo sakopotāk cilvēks dzīvo
savas dvēseles iekšienē, jo stiprāks ir šis starojums, kas no viņa iziet un
ievelk citus savā valdzinājumā, jo stiprāk brīvā garīgā izturēšanās nes
personiskās savdabības zīmogu, kas sakņojas dvēseles dziļumos un jo vairāk
miesa ir no tā iespaidota un tieši ar to – „apgarota”. Šeit ir patiesais
miesas-dvēseles-gara esamības centrs.
Kā var pastāvēt dvēseles dzīve, ja tā
vairs neuzņem nekādus ārējos iespaidus, ja tā arī nenodarbojas ar to, ko viņa
ir saglabājusi atmiņā? Mēs teicām, ka savā iekšienē dvēsele pati sev ir
atvērta; šeit viņa jūt, kas viņa ir un kādā stāvoklī atrodas. To nedrīkstētu
pārprast, it kā dvēsele šajā dzīvē dabiski varētu sevi atzīt, „kā viņa ir
atzīta”[6],
t. i., kā Dievs viņu pazīst. Ir ticis runāts par „sajušanu”, jo šeit runājam
par kaut ko garīgu, bet nevis par skaidru saprāta atziņu, kas ir izprotama
jēdzieniski vai izsakāma vārdos. Kaut kas no tā izpaužas, kad dvēsele neuzturas
sevī, bet gan nodarbojas ar pasaules lietām; „sirdsapziņas balsī”, kas viņu pamāca pareizai rīcībai un attur no
nepareizas, kas izsaka spriedumu par viņas izdarītajiem darbiem un par
stāvokli, kādā tie atstāj dvēseli. Sirdsapziņa atklāj, kā darbi sakņojas
dvēseles dziļumos, un tā par spīti Es brīvajai kustības spējai saista to
atpakaļ dziļumā: balss no dziļumiem sauc viņu atkal turp, kur ir viņa īstā
vieta, lai atbildētu par saviem darbiem un pārliecinātos, ko tie ir
izraisījuši, jo darbi atstāj pēdas dvēselē, viņa pēc tam ir citā stāvoklī nekā
bija iepriekš. Dvēsele ir kaut kas sevī: tas, kas no Dieva ir ielikts pasaulē.
Un šim Kas ir savdabīga būtība, kas visai dzīvei, kurā tā atklājas, uzspiež
savu zīmogu: tā nosaka to, ka – ja divi dara vienu un to pašu –, tas tomēr nav
viens un tas pats. Kas un kāda tā ir, to dvēsele jūt savā
iekšienē, tajā tumšajā un neizsakāmajā veidā, kas tai viņas esamības noslēpumu
rāda kā noslēpumu, to neatklājot.
Turklāt savā Kas viņa nes aicinājumu par to, par ko tai jākļūst: caur to, ko viņa saņem un ko viņa dara. Viņa jūt, vai tas,
ko viņa sevī uzņem, ir pieņemams viņas esamībai un līdz ar to noderīgs vai ne,
un vai tas, ko viņa dara, ir vai nav viņas esamības dabā. Un tam atbilst
stāvoklis, kādā viņa „atrodas” pēc katras saskarsmes un izskaidrošanās ar
pasauli.
Dvēseles apzinātā dzīve savos pamatos
ir iespējama vienīgi tad, ja tā ir atmodusies saprātam. Viņa tad jau nes tā
nospiedumus, kas pirms tam viņā un ar viņu ir noticis; savas esamības sākumu un
to, kāda viņa bija savas esamības sākumā, viņa nespēj saprast. Pie tam viņas
dabiskā dzīve ir ieslēgta attiecībās un nodarbībās ar pasauli. Tādēļ tās
dabiskais dzīves virziens ir iziešana no sevis un nevis ieiešana iekšā un
uzkavēšanās „pie sevis”. Viņai jābūt ievilktai
sevī – kā tas notiek „izaicinājumu” dēļ, ar kuriem viņa saskaras, un ar „sirdsapziņas
balsi” –, bet dabiskā veidā vilkme uz āru kļūst arvien stiprāka, tā ka
uzkavēšanās iekšienē nav ilga. Mums arī jāņem vērā, ka Es dabiskā veidā neko
daudz neatrod, kad iegriežas pie sevis un atbrīvojas no visiem sakariem ar
ārpasauli: tas nozīmē – ne tikai aizslēdz sajūtu durvis, bet arī atsakās no tā,
ko atmiņa ir saglabājusi kā iespaidus no pasaules, un no tā, ko viņa pati
„uztver” kā sevi, ja aplūko sevi kā „šīs pasaules cilvēku” – lomas, ko tā spēlē
šajā pasaulē, talantus un spējas, kas tai ir. Cilvēks – un dvēsele vismaz tikpat
ļoti, cik miesa – dod bagātīgu materiālu nodarboties ar iekšējo uztveri,
pieredzi un aplūkošanu. Un tādējādi arī daudziem viņu „personiskais Es” (šajā
nozīmē) ir pat svarīgāks nekā visa pārējā pasaule. Bet tas, kas šādā iekšējā
uztverē un aplūkošanā tiek apjēgts, ir darbībai pasaulē vajadzīgie spēki un
spējas un šādas darbošanās iznākums: tas nav patiesais dziļums, bet gan
sākotnējās dvēseliskās dzīves nomākšana, garoza, kas, pastāvīgi augot, apklāj
dziļumu. Ja no tā visa atkāpjas patiesi dziļumā, tad tur ir ne jau gluži nekas,
bet tomēr nepierasts tukšums un klusums. Ieklausīšanās „savas sirds pukstos” –
savā iekšēji dvēseliskajā esamībā – nespēj apklusināt Es dzīvot un darboties
dziņu. Tādējādi tas ilgi šeit neuzkavēsies, ja netiks ar kaut ko citu aizturēts,
ja dvēseles iekšiene netiks piepildīta un iekustināta ar kaut ko citu nevis
ārējo pasauli. Bet tas ir tas, ko „iekšējās dzīves” pazinēji visos laikos ir
pieredzējuši: viņi ir tikuši savos dziļumos ievilkti ar kaut ko, kas ievelk
stiprāk nekā visa ārējā pasaule; viņi tur ir piedzīvojuši jaunas, spēcīgas,
augstākas dzīves ielaušanos, pārdabiskas, dievišķas... „... Vai tu meklē augstu
vietu, svētu vietu, tad sniedz sevi kā Dieva templi. ‘Jo Dieva templis ir
svēts, un tie esat jūs’. Vai tu vēlies lūgties templī? Lūdzies sevī. Bet pirms
tam tev jābūt par Dieva templi, jo Viņš savā templī uzklausa lūdzēju.”[7]
„... Sauc mani atpakaļ no maldiem: esi Tu vadītājs – es ieiešu atpakaļ sevī un
Tevī.”[8]
Mistiskā žēlastība sniedz pieredzi tam, ko māca ticība: Dieva mājošanu dvēselē.
Tas, kurš, ticības patiesības vadīts, meklē Dievu, tas brīvā centībā dosies
ceļā uz turieni, kurp ar mistisko žēlastību apdāvinātie tiek ievilkti: aiziet no
atmiņas sajūtām un „attēliem”, pat no dabiskās prāta un gribas darbības savu
dziļumu tukšajā vientulībā, lai tur uzkavētos tumšā ticībā – vienkāršā, mīlošā
gara skatienā uz apslēpto Dievu, kas aizklāts ir klātesošs[9].
Šeit viņš paliks dziļā mierā, jo atradīsies savā atdusas vietā, līdz Kungam
labpatiks pārvērst ticību skatīšanā. Tā ir, dažos vilcienos ieskicēta, uzkāpšana Karmela kalnā, kā to ir
mācījis mūsu svētais tēvs Jānis no Krusta.
[1] Tomismā
atmiņa nav uzlūkota kā atsevišķs pamatspēks blakus prātam un gribai, bet gan,
būdama jutekliska un garīga, – ir pakārtota zemākajām un augstākajām atziņas
spējām. Taisnību sakot, bez atmiņas darbības atziņa nebūtu iespējama. Turpretī
mūsu svētās mātes Terēzes un svētā tēva Jāņa
no Krusta rakstos atrodam trejādu dalījumu: prāts, atmiņa, griba, kā to
darījis Augustīns (De Trinitate X).
[2] Kā 18.
gs. sentimentālismā un 19. gs. sākuma romantismā; mūsu dienās kā atbilde
neokantiskajam racionālismam.
[3] Sv. Toms
to uzskata par augstāko garu atšķirības zīmi no zemākajiem, jo tie ar vienu
skatu uztver vairāk, tiem ir lielāks pārskata spēks. (Sal. De veritate q 8 a 10; S. th. I q 55 a 3.) Viņš to pamato ar to, ka
tie atzīst vispārīgāk, bet garam ir arī spēks patiesi iespiesties visā
sasniedzamajā.
[4] Marija
fon Ebnere-Ešenbaha [1830 – 1916] reiz teikusi, ka izglītība paliktu pāri tad,
ja mēs aizmirstu visu, ko esam mācījušies. Acīmredzot viņa domājusi to, kas ir
iegājis miesā un asinīs.
[5] Sal. A.Pfänder, Motive und Motivation (Münchener
Philosophische Abhandlungen, [Theodor] Lipps-Festschrift), Leipzig 1911, S. 163
ff., und E.Stein, Beitrage zur philosiphische Begründung der Psychologie und
der Geisteswissenschaften, in Husserls Jahrbuch Bd. V, Halle a. S. 1922, S. 34
ff.
[6] 1 Kor
13, 12
[7] Augustinus, In Io. 15, 25 (Przywara, a. a.
O. S. 135).
[8] Augustinus, Soliloquia II 6, 9 (Przywara, a.
a. O. S. 135).
[9] Bet šāda
atteikšanās no pasaules un sevis ir jēgpilna un auglīga tikai žēlastības vadībā
un tās noteiktajos ietvaros.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru